gonna be alright

Negulēta nakts, spilvenā apslāpēti izmisuma kliedzieni, morālas paģiras un, pie staba piesieta, pamesta suņa, bezcerība sirdī. Tik dauz sakāmā, bet tik maz vārdu. Un ja godīgi, nav nemaz tā īsti kam uzticēt savus sirdi plosošos pārdzīvojumus. Bet, lai jau paliek!
Ātri nopīpēta rīta cigarete, karsta, kūpoša kafija, un tas mūžīgais smaids manā sejā. "Viss būs labi!" tā vienmēr visiem saku, bet pati saviem vārdiem šobrīd neticu!

Pāris dūmi, pāris grami.

Nu re, kārtējā nedēļa ir garām, viss jau atkal ir citādi, nekā bija. Pagājušajā nedēļā piedzīvots ballīšu hārdkōrs ar pamatīgu veselības bojāšanu (ballīte-darbs-ballīte-darbs-ballīte), 3h miegu diennaktī un atrašanos ārpus mājām gandrīz visu nedēļu. Bet esmu dzīva, vesela, un laimīga.
Šī nedēļa man sākās otrdien, kad, drūma iemesla dēļ,devos uz Jēkabpili. Bēres un viss, kas saistīts ar nāvi, vienmēr licis man trīcēt un izjust nelabumu. Bet vismaz satiku savus mazos brālēniņus-ķipariņus, kurus pagaidām vēl dzīves nežēlība un netaisnība neskar.
Vairāku stundu pastaigas pa bērnības rajonu ar vecajiem labajiem un vēl dažu cilvēciņu satikšana lika aizdomāties par to, cik labi tomēr bija tajos 13 - 14 gados,kad ne par ko nevajadzēja uztraukties.

Traks ceļojums ceturtdienas naktī, kad 23:00 sāku apdomāt, ka gribas ballīti, bet Jēkabpilī nav ko darīt darbadienās. 00:00 ar stopiem no Jēkabpils uz Vecrīgu - why not? Jo esam ballīšu zvēri. 03:00 jau veiksmīgi bijām klāt un 4 stundas forši noballējām, lai pēc tam autopilotā ar stopiem mauktu atpakaļ uz Jēkabpili, kur 2 stundas pagulēju, savācu mantas, un nu jau pavisam, devos atpakaļ uz Rīgu.

Joprojām uzskatu, ka varētu sarakstīt grāmatu par savām neveiksmīgajām attiecībām un sarežģīto raksturu.Jo it kā - vienmēr taču gribas kādu samīļot un sabučot, kādu, pie kura atgriezties, bet tajā pašā laikā es vairs nespēju atrast sevī to emociju, kura liktu man kādam pieķerties. Max. 2 nedēļas un es sāku cilvēkā, kurš iepazīstoties šķitis perfekts, saskatīt mīnusus,- tādus mīnusus, ar kuriem es nespēju sadzīvot. Un vienalga man, vai zvana, raksta, rūpējas par mani, dāvina ziedus, sola mūžīgu mīlestību, vai cenšas padarīt greizsirdīgu, pakļaut, vai izrādīt pārākumu, sirds nevienam neatbild. Kā teicu kārtējam aplidotāja:"Tu, protams, vari mēģināt, bet es vairs neticu, ka man vēl kādreiz būs pret kādu jūtas."
Vai arī, kā mana labā roka,mans psihologs un mana draudzene vienā personā, teica: "Klausi savai sirdij! Ak, pareizi, Tev taču nav sirds!"

Lūk, kādas domas mani māc šajā klusajā sestdienas vakarā, kad, par brīnumu, neesmu atradusi nevienu ballīti, un atrodos mājās.

gotta love ya

Kā jau teicu - visu, ko es gribu, es dabūju. Šodien laimīga meitiņa. 

šodien esmu wild one

Sanda - Dominika:15:33
un cik riebīgi būtu, ja es uzaicinātu viņu draugos?
Es:
try
Sanda - Dominika:15:34
negribu. Tad es justos, ka tevi es nodotu.
Es:
ar uzaicinājuma tekstu: dabūji,ko gribēji, kuce?
Sanda - Dominika:15:35
Tu tā varētu darīt.
Es:
vai : kā ir, kad tevi izmet, un pēc tam izvelk atpakaļ no miskastes?

Save me from the nothing i've become. 

I don’t have an attitude problem. You have a problem with my attitude, and that’s not my problem.

ES VIENKĀRŠI AHUJĀ. ;D
Nekad neesmu nevienam neko sliktu vēlējusi, ja nu vienīgi no sērijas "Lai Tev visos mandarīnos kauliņi būtu!" un nekad arī nevēlēšu, bet nu, kad teicu tos vārdus: "Viņa ir tieši tāda meitene, kādu esi pelnījis!" nebiju domājusi, ka puisis tiešām atgriezīsies pie meitenes, kuru 2 nedēļu garumā nolicis visos iespējamos veidos. Nu, neko. Katrs sava likteņa ceļam zvaigznes izvēlās.

-"Mammu! Viņš laikam salauza man sirdi!"
-"Saulīt, viss, ko viņš Tev salauza, ir Tavs ego!"

"Haven't you people ever heard of closing the goddamn door?!"

Kad dzīve Tevi izslēdz, piecelies kājās un saki: "Tu sit kā kuce!"

Esmu izdarījusi almost visu, kas bija nepieciešams. Atlicis vien izpatikt māmiņai, sakārtojot māju, lai nedusmojas par to, ka patukšoju viņas maciņu, ko nācās šodien piespiedu kārtā izdarīt. Esmu saule.

Protams, man atkal nedaudz salauza sirdi, pasakot, ka lulū varu atgriezties tikai no rītdienas, kas nozīmē, ka pirmā maiņa būs tikai ceturtdien, bet nu neko - novērsīšu savas domas ar sporta aktivitāšu palīdzību.

Visā visumā esmu gandrīz laimīga. Gandrīz, jā. 

I won't let you close enough to hurt me.

Sapņi tiek sagrauti katru dienu, bet to vietā rodas jauni. Un tas nav slikti, jo ir atšķirība starp sapņiem un mērķiem. Visu, ko es uzstādu sev par mērķi, es dabūju, that's all.
Un kā jau teicu savai mīļajai #SandaStar , mani moka mūžīgā izvēle - starp sirdi un prātu. Vienmēr, kad esmu izvēlējusies sirdi,- esmu nolažojusies.
Un aghrr, it's so fuckin' annoying, ka pati neko nesaprotu, un nezinu ko gribu.
Vakardienas 120 presītes ( how did I fuckin' do that? ) kaut nedaudz palīdzēja nomierināt nervus.
Šodien smaidu kā maija sauļukiņš, jo 20:45 atgriezīšos savās otrajās mājās. haštagmīļāpicalulū. sirdslieta.

HOME IS WHERE OUR STORY BEGINS.

Es nerunāju bullshit'u,es runāju zīmju valodā. Un tagad - izlasi manu vidējo pirkstu!

Visi mani šodien žēlo un jautā, kā es jūtos. Kur jūs bijāt vakar, murmuļi? Paldies, nevajag!
Esmu atpakaļ - viss vienalga, un vispār,- ko nozīmē JŪTAS? No rītdienas sākas abi darbiņi, līdz ar to - nekādas dižās nepieciešamības pēc cilvēkiem blakus arī nebūs. Turpināšu savu ceļus uz the highest level of bitch mode . Dzīve man centās iesmērēt citronu, bet, lietot to bez tekilas un sāls, es atteicos.
Is not an attitude , is the way I am.

Teikšu godīgi, - man nav vajadzīgs alkohols, lai pieņemtu stulbus lēmumus.

''Neviens vīrietis nav Tavu asaru vērts,'' es teicu kluba tualetē raudošai meitenei, nākamajā dienā sagāju kopā ar puisi, dēļ kura viņa raudāja, divās nedēļās visu sačakarēju, un tagad sēžu pie PC totālā izmisumā jau apmēram 14 stundas, un domāju - kāda velna pēc man vispār bija jāatver sava mute tajā brīdī?