Nu re, kārtējā nedēļa ir garām, viss jau atkal ir citādi, nekā bija. Pagājušajā nedēļā piedzīvots ballīšu hārdkōrs ar pamatīgu veselības bojāšanu (ballīte-darbs-ballīte-darbs-ballīte), 3h miegu diennaktī un atrašanos ārpus mājām gandrīz visu nedēļu. Bet esmu dzīva, vesela, un laimīga.
Šī nedēļa man sākās otrdien, kad, drūma iemesla dēļ,devos uz Jēkabpili. Bēres un viss, kas saistīts ar nāvi, vienmēr licis man trīcēt un izjust nelabumu. Bet vismaz satiku savus mazos brālēniņus-ķipariņus, kurus pagaidām vēl dzīves nežēlība un netaisnība neskar.
Vairāku stundu pastaigas pa bērnības rajonu ar vecajiem labajiem un vēl dažu cilvēciņu satikšana lika aizdomāties par to, cik labi tomēr bija tajos 13 - 14 gados,kad ne par ko nevajadzēja uztraukties.
Traks ceļojums ceturtdienas naktī, kad 23:00 sāku apdomāt, ka gribas ballīti, bet Jēkabpilī nav ko darīt darbadienās. 00:00 ar stopiem no Jēkabpils uz Vecrīgu - why not? Jo esam ballīšu zvēri. 03:00 jau veiksmīgi bijām klāt un 4 stundas forši noballējām, lai pēc tam autopilotā ar stopiem mauktu atpakaļ uz Jēkabpili, kur 2 stundas pagulēju, savācu mantas, un nu jau pavisam, devos atpakaļ uz Rīgu.
Joprojām uzskatu, ka varētu sarakstīt grāmatu par savām neveiksmīgajām attiecībām un sarežģīto raksturu.Jo it kā - vienmēr taču gribas kādu samīļot un sabučot, kādu, pie kura atgriezties, bet tajā pašā laikā es vairs nespēju atrast sevī to emociju, kura liktu man kādam pieķerties. Max. 2 nedēļas un es sāku cilvēkā, kurš iepazīstoties šķitis perfekts, saskatīt mīnusus,- tādus mīnusus, ar kuriem es nespēju sadzīvot. Un vienalga man, vai zvana, raksta, rūpējas par mani, dāvina ziedus, sola mūžīgu mīlestību, vai cenšas padarīt greizsirdīgu, pakļaut, vai izrādīt pārākumu, sirds nevienam neatbild. Kā teicu kārtējam aplidotāja:"Tu, protams, vari mēģināt, bet es vairs neticu, ka man vēl kādreiz būs pret kādu jūtas."
Vai arī, kā mana labā roka,mans psihologs un mana draudzene vienā personā, teica: "Klausi savai sirdij! Ak, pareizi, Tev taču nav sirds!"
Lūk, kādas domas mani māc šajā klusajā sestdienas vakarā, kad, par brīnumu, neesmu atradusi nevienu ballīti, un atrodos mājās.