Tik sen nav nekas rakstīts un teikts, tik sen nav ar asarām acīs dauzīts pa klaviatūras taustiņiem. Bet nu jau atkal smadzenes automātiski strādā pie tā, lai pirksti atrastu pareizos taustiņus.
Pusgads. Tas ir tas laiks, ko es pavadīju šķietami laimīga.Klusi apstājos, un pie sevis domāju - un ko tālāk? Visi taču zināja iznākumu jau sen. Visi, izņemot mani.
