Vakar, pirms balles, atbraucu pucēties pie mātes, kuras dzīvesvieta ir manāmi tuvāk Saules akmenim, kurp bija jādodas, un viņas brālēns ieintriģēti jautāja:"Nu, esi jau moš atradusi kādu puisi?" Uz ko mana mīļā māmuļa ļoti strauji noreaģēja, atcērtot:"Pss, viņai arī nevajag!" Smieklīgi, jo es tā patiešām sāku domāt. Redzot, kādas apkārtèjiem ir attiecības, kādi muļķīgi strīdi.. Un apzinoties, ka es esmu, iespējams, pat uz pusi prasīgāka pret otru pusīti, nekā lielākā daļa cilvēku, es saprotu, ka vieglāk ir vienai.
Katrā ziņā vieglāk ir būt vienai, nekā pastāvīgi čīkstēt un pukstēt, jo kaut kas nepatīk attiecībās, otrs cilvēks nespēj izdabāt iegribām, vai velta pārāk maz laika un tā tālāk un tā joprojām.
Un tie, kuri šo lasot, iedomājās kaut ko no sērijas "Mēs spējām nodzīvot kopā 50 gadus, jo agrāk salūzušās mantas centās salabot, nevis izmest mēslainē" - NEVAJAG! Come on, labot attiecības vajag, kad nodzīvoti kopā vairāki gadi, kad atceries, kura makaronu forma vislabāk tīk otrajai pusītei, kāda ir viņa/s mīļākā tēja, un jau esi piekāpies tam, ka trešdienu vakaros netiec pie TV, jo viņš/a skatās Sekss un lielpilsēta/Copes lietas. Tad, lūk, ja pēkšņi vairs neiet tik gludi, kā gribētos, vajag runāt, diskutēt, pie vīna glāzes izgāzt visu, kas traucē laimīgām attiecībām, mēģināt atjaunot attiecību sākuma eiforiju ar pārsteigumiem, vai zemenēm un putukrējumu gultā. Bet, ja pēc 4 mēnešu attiecībām notiek jau trešais lielais strīds, un, nevienam nenovēlu piedzīvot to, kā man bija pēdējās attiecībās, bet - ja trīs mēnešus no vietas pavadi raudot, vai plēšot matus no galvas, un katru dienu strīdies, streso, dusmojies, vai ja vienkārši Tevi sāk tracināt katrs sīkums otrā cilvēkā, vai viņš/a nešķiet ieinteresēts darīt Tevi laimīgu, tad vienkārši - Let it go!
Cilvēki, uzklausiet! Latvijā vidējais mūža ilgums ir apmēram 73 gadi, nevis 30. Jums nav savos 18-21 jāatrod otra pusīte visam mūžam, jāapprecās un līdz 30 gadu vecumam jāpaspēj izaudzināt un palaist skolā bērnus! Šis ir lielisks laiks, lai izklaidētos, gūtu dažādas pieredzes un galu galā, izzinātu, kā un ko Jūs vēlaties attiecībās.
Tikai ieteiktu visiem izvērtēt, vai ir jēga.
Bet atgriežoties pie tā, ka es esmu sapratusi, ka man vieglāk ir vienai.. Tas ir skumji. Es šobrīd runāju par faktu, ka es neesmu vienīgā. Es zinu meitenes, kuras jau savos 16 ir sapratušas, ka izveidot normālas attiecības ir gandrīz neiespējami. Uzticības līmenis mūsdienās ir vienkārši super zems, cilvēki nav gatavi piekāpties viens otram un pat, ja to dara, tad savtīgos nolūkos, lai paši saņemtu kaut ko atpakaļ. Nerunājot jau par to, ka grūti atrast intelektuālu cilvēku, ar kuru būtu par ko runāt, jo jaunieši brutāli uzspļauj izglītībai un sava PVN celšanai.
xo.xo.Vecmeita.
