otrdiena, 2015. gada 12. maijs
Eiforija.
Santa atkal smuka, kleitā, gatava doties prom no mājām. Un pēdējā laikā jau kļūst nesvarīgi - uz kurieni un pie kā, vienkārši prom.
svētdiena, 2015. gada 10. maijs
no more
Nedaudz baisi, ka sēžot pie loga plkst. 01:00 dzirdu ārā pa logu saldējuma mašīnu. Jā, uzkost saldējumu nebūtu slikti, tādā veidā nositot sāļo asaru garšu. Atkal vēla nakts, atkal negulētas stundas un pārdomas virmo kā cigarešu dūmi gaisā. Kāds zin, kas ir mīlestība?
Katru reizi, kad es kādam pieķeros, arvien vairāk pārliecinos, ka tās ir nebeidzamas sāpes un mocības. Varbūt 50 shades of grey tiešām attēlo tās patieso būtību - ka ir jāziedo daļa sevis un jācieš attiecību labā? Jā, es saprotu, es esmu jauna, bet ja manī jau no teenage vecuma mīt vēlme pēc īstas mīlestības, attiecībām, kopdzīves un ģimenes, vai man ir jāizvairās no šī kārdinājuma, mierinot sevi ar domu, ka vēl ir par agru? No vienas puses, tā būtu vieglāk.
Es simtiem reižu esmu lasījusi un klausījusies par to, ka, tēlaini izsakoties, cilvēki meklē savas otrās pusītes, lai viņu dvēseles saplūstu un viņi veidotu vienu veselu, sakļautu katrs savu vienu spārnu kopā un spētu lidot, un tā tālāk un tā joprojām, bet vai ziniet, es piedzimu vienā gabalā! Vai varat iedomāties? Viena vesela, un arī bez sava spārna lieliski iztieku.. ja vajadzēs, izaudzēšu ragus!
Stāsts ir par to, ka mana dzīve pēdējos gados ir dalījusies divos dzīvesstilos. Viens no tiem, ir kad esmu pienene - brīva, laiska un skaista gozējos laimes saulītē, apņēmības pļavas vidū, un dzīve ir lieliska - es daru ko es gribu, eju kur es gribu, neliedzu sev neko un baudu dzīvi, neaizmirstot arī cīnīties par savu izaugsmi, kaļot plānus un kāpjot debesīs. Varbūt nedaudz kaut kas trūkst, bet to sajūtu var noslāpēt ar vīna glāzi ( godīgi sakot, es priekšroku dodu aliņam, vai tekilai, bet vīna glāze skan labāk ). Un tad, protams, ir tas otrs. Es satieku kādu, iepazīstos, nedaudz iemīlos un no pozitīvisma putekšņu pilnās pienenes paliek tikai pūkas - pelēkas un nedrošas. Es kļūstu trausla un emocionāla, un katra vēja brāzma, katrs lieki vai skaļi pateikts vārds manā virzienā, katrs strīds, kas liek šaubīties par attiecību izdošanos, liek man sašķobīties un pazaudēt daļiņu sevis. Un katra mana dzīves pieredze līdz šim brīdim, liecina, ka vienmēr pienāk vētra un es eksplodēju.. Eksplodēju, cerībā ka kaut viena daļa manis paliks vesela un iesakņosies atpakaļ zemē, lai es varētu augt no jauna, būvēt savu personību, ar katru reizi spēcīgāku un izturīgāku.
Es atkal esmu situācijā, kad man šķiet, ka attiecības ir process, kura laikā man ir jārūpējas par otra cilvēka labsajūtu un laimi, bet es palieku bešā. Okey, es atzīstu, ka viņš spēj mani padarīt laimīgu, zin manas vājās vietas un zin, kā pacelt manu garastāvokli 0,5 sekunžu laikā, bet vai no tā ir kāda jēga, ja vienā brīdī tas tiek darīts, bet citā nē? Un tad otrajā gadījumā es jūtos vientuļa un nevajadzīga, iekšēji mokos un pavadu dienas uz emocionāla sabrukuma robežas. Tas nozīmē, ka man jāatdod sava sirds cilvēkam, kurš var mani padarīt par laimīgāko un nelaimīgāko meiteni pasaulē? Vai ir vērts uzturēt attiecības, kurās 6 dienas nedēļā esmu laimīga, bet septītajā mokos ellīgās sāpēs(un 6 vs 1 ir optimistiska statistika)? Varbūt es pārāk daudz gaidu no cilvēkiem, un man vienkārši jāatmet ar roku saviem ideālajiem standartiem?
Vēl sāpīgākus visus šos jautājumus padara fakts, ka es jau esmu viņus uzdevusi kādu laiku atpakaļ. Un toreiz es iestāstīju sev, ka man ir jāmēģina, varbūt tā ir tikai sākumā, varbūt kļūs labāk..Bet nekļuva. Viss nonāca līdz tam, ka 6 dienas nedēļā es biju uz robežas un septītajā mani aplaimoja ar to iespēju tikt palutinātai un sajusties mīlētai.
Un tas viss tāpēc, ka esmu jau iegājusi tajā savā fāzē, kad es gribu mīlestību un es vairs nespēju pateikt nē. Pat ja es gribētu saņemties, un palaist, es nevarētu, jo es sagrautu pati sevi. Pat ja tas nozīmēs ciešanas, es turēšos līdz pēdējam. Pienenes efekts.
What is love? Baby don't hurt me.
Katru reizi, kad es kādam pieķeros, arvien vairāk pārliecinos, ka tās ir nebeidzamas sāpes un mocības. Varbūt 50 shades of grey tiešām attēlo tās patieso būtību - ka ir jāziedo daļa sevis un jācieš attiecību labā? Jā, es saprotu, es esmu jauna, bet ja manī jau no teenage vecuma mīt vēlme pēc īstas mīlestības, attiecībām, kopdzīves un ģimenes, vai man ir jāizvairās no šī kārdinājuma, mierinot sevi ar domu, ka vēl ir par agru? No vienas puses, tā būtu vieglāk.
Es simtiem reižu esmu lasījusi un klausījusies par to, ka, tēlaini izsakoties, cilvēki meklē savas otrās pusītes, lai viņu dvēseles saplūstu un viņi veidotu vienu veselu, sakļautu katrs savu vienu spārnu kopā un spētu lidot, un tā tālāk un tā joprojām, bet vai ziniet, es piedzimu vienā gabalā! Vai varat iedomāties? Viena vesela, un arī bez sava spārna lieliski iztieku.. ja vajadzēs, izaudzēšu ragus!
Stāsts ir par to, ka mana dzīve pēdējos gados ir dalījusies divos dzīvesstilos. Viens no tiem, ir kad esmu pienene - brīva, laiska un skaista gozējos laimes saulītē, apņēmības pļavas vidū, un dzīve ir lieliska - es daru ko es gribu, eju kur es gribu, neliedzu sev neko un baudu dzīvi, neaizmirstot arī cīnīties par savu izaugsmi, kaļot plānus un kāpjot debesīs. Varbūt nedaudz kaut kas trūkst, bet to sajūtu var noslāpēt ar vīna glāzi ( godīgi sakot, es priekšroku dodu aliņam, vai tekilai, bet vīna glāze skan labāk ). Un tad, protams, ir tas otrs. Es satieku kādu, iepazīstos, nedaudz iemīlos un no pozitīvisma putekšņu pilnās pienenes paliek tikai pūkas - pelēkas un nedrošas. Es kļūstu trausla un emocionāla, un katra vēja brāzma, katrs lieki vai skaļi pateikts vārds manā virzienā, katrs strīds, kas liek šaubīties par attiecību izdošanos, liek man sašķobīties un pazaudēt daļiņu sevis. Un katra mana dzīves pieredze līdz šim brīdim, liecina, ka vienmēr pienāk vētra un es eksplodēju.. Eksplodēju, cerībā ka kaut viena daļa manis paliks vesela un iesakņosies atpakaļ zemē, lai es varētu augt no jauna, būvēt savu personību, ar katru reizi spēcīgāku un izturīgāku.
Es atkal esmu situācijā, kad man šķiet, ka attiecības ir process, kura laikā man ir jārūpējas par otra cilvēka labsajūtu un laimi, bet es palieku bešā. Okey, es atzīstu, ka viņš spēj mani padarīt laimīgu, zin manas vājās vietas un zin, kā pacelt manu garastāvokli 0,5 sekunžu laikā, bet vai no tā ir kāda jēga, ja vienā brīdī tas tiek darīts, bet citā nē? Un tad otrajā gadījumā es jūtos vientuļa un nevajadzīga, iekšēji mokos un pavadu dienas uz emocionāla sabrukuma robežas. Tas nozīmē, ka man jāatdod sava sirds cilvēkam, kurš var mani padarīt par laimīgāko un nelaimīgāko meiteni pasaulē? Vai ir vērts uzturēt attiecības, kurās 6 dienas nedēļā esmu laimīga, bet septītajā mokos ellīgās sāpēs(un 6 vs 1 ir optimistiska statistika)? Varbūt es pārāk daudz gaidu no cilvēkiem, un man vienkārši jāatmet ar roku saviem ideālajiem standartiem?
Vēl sāpīgākus visus šos jautājumus padara fakts, ka es jau esmu viņus uzdevusi kādu laiku atpakaļ. Un toreiz es iestāstīju sev, ka man ir jāmēģina, varbūt tā ir tikai sākumā, varbūt kļūs labāk..Bet nekļuva. Viss nonāca līdz tam, ka 6 dienas nedēļā es biju uz robežas un septītajā mani aplaimoja ar to iespēju tikt palutinātai un sajusties mīlētai.
Un tas viss tāpēc, ka esmu jau iegājusi tajā savā fāzē, kad es gribu mīlestību un es vairs nespēju pateikt nē. Pat ja es gribētu saņemties, un palaist, es nevarētu, jo es sagrautu pati sevi. Pat ja tas nozīmēs ciešanas, es turēšos līdz pēdējam. Pienenes efekts.
What is love? Baby don't hurt me.
Abonēt:
Ziņas (Atom)