Tuvākajā laikā grasos sevi oficiāli pasludināt par norakstāmu vecmeitu. ("Nosver un noraksti!")
Ne tādēļ, ka nebūtu uz pasaules pietiekoši vīriešu, kā tas patiesībā gan ir, bet tāpēc ka nav pietiekoši tādu vīriešu, kuri atbilstu maniem standartiem - spētu aizstāvēt savu viedokli, stingri turēties pie saviem uzskatiem, pacīnīties, lai attiecības izdotos, un galu galā, -būtu patstāvīgi, nosvērti un apveltīti ar mērķtiecību, lai tiektos uz sasniegumiem dzīvē.
Visi manis pēdējā laikā satiktie puiši ir vai nu nepārspējami ņuņņas, kuri, neatkarīgi no vecuma, atgādina no bērnudārza iznākušus puņķutapas, vai arī vienkārši lupatas - tie, kuri krāpj otras pusītes, uzvedās kā pēdējie cūkas, neprot normāli uzrunāt, kur nu vēl apieties ar meitenēm.
Ja vienā brīdī šķiet, ka esmu atradusi īsto cilvēku, tad jau citā kaut kas noiet greizi, un izrādās, ka viņam ir tā viena mūžīgi izmisusī bijusī draudzene, pie kuras skriet, kad citur nekas nesanāk. ( Rihanna-Who you gonna run to.mp3 )
Ja nākošreiz satiekot šķietami patīkamu vīrieti, kurš attiecīgā vecuma dēļ, manuprāt, ir pietiekami nopietns un gatavs veidot pastāvīgas attiecības, tad viņš noteikti izrādīsies tik pat izmisis, kā Prāta Vētras dziesmā pieminētais kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas, un jau mirkli pēc tam, kad es būšu izlēmusi apdomāties, meklēs citas iespējas. Un ja nu vēl tā pavisam nejauši tā "cita iespēja" ir mana tuvākā draudzene, tad kaut kā vispār ņe pa mužski sanāk.
Un es pat vēl neminu tos visus kretinējošos, piedauzīgos un egoistiskos maitas, ar kuriem nākas sastapties ejot ballēties uz centru.
Prove me wrong!
