Mums jāatšķir, kad jāsmejas, kad jāraud,Mums jāatšķir, ko mīlēt un ko nīst.
Kad draudzene zvana 7:00 no rīta, un piedzērušā, bet fuckin' pārlaimīgā balsī stāsta, ka puisis, ar kuru vēl iepriekšējā dienā tikos es, dāvināja viņai ziedus, manī nav ne mazākās kripatiņas greizsirdības, es vienkārši jūtos nodota. No vienas puses, kas tur tāds - uzdāvināja ziedus? Bet balss, bet tā balss. Intonācijā dzirdēju ļoti daudz citus vārdus, ārpus pateikto loka. Un arī rīcība kā tāda liecināja par to pašu - nu, ja zini, ka es rēķinos ar to cilvēku un faktu, ka kaut kas notiek mūsu starpā, tad varbūt ignorē to dzēruma iegribu un nepieņem ziedus, vai paņem, izskaidro situāciju, pārliecinies, ka tas ir bez nolūka, un nestāsti to man. No sērijas,-ignorēsim šo starpgadījumu. Bet nevis zvani man un izplūsti garos, alkohola dēļ nevaldāmi emocionālajos stāstos par to, kas notika un kā notika. Izklausījās pēc - saņem, kuce!
Grūša sirds, jo atteikties no vīrieša ir vienkārši, bet no drauga sarežģīti. Tieši tāpēc vienmēr esmu atbalstījusi draudzību ar puišiem! Tieši tāpēc nākamajā vakarā atmetu visiem ar roku un atmetu savus principus, gāju uz Vecrīgu divatā ar puisi! Un man bija patiešām lielisks vakars, - es kārtīgi izrunājos, pietiekami iedzēru, lai izkratītu sirdi, bet ne pārāk, lai nav slikti, izsmējos, izdejojos, un vispār sajutos ļoti brīvi pēc seniem laikiem! Nebija jādomā par tādām tizlām lietām, kā mēdz gadīties ar meitenēm, kā puišu dalīšana,- jo nekad taču negribās, lai draudzene apvainojas, jo pie Tevis pienāk puisis, kurš iepaticies viņai, vai izklaides vietas izvēle, - jo mums vakar bija pilnīgi vienalga kur dzert!
Lūk tā. Nezinu, kā būs tālāk. Nezinu ko darīt, nezinu kā būt. Bet nu kā? Smaidam, smaidam, neskumstam! ))
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru