Eiforija.

Santa atkal smuka, kleitā, gatava doties prom no mājām. Un pēdējā laikā jau kļūst nesvarīgi - uz kurieni un pie kā, vienkārši prom.

no more

Nedaudz baisi, ka sēžot pie loga plkst. 01:00 dzirdu ārā pa logu saldējuma mašīnu. Jā, uzkost saldējumu nebūtu slikti, tādā veidā nositot sāļo asaru garšu. Atkal vēla nakts, atkal negulētas stundas un pārdomas virmo kā cigarešu dūmi gaisā. Kāds zin, kas ir mīlestība?
Katru reizi, kad es kādam pieķeros, arvien vairāk pārliecinos, ka tās ir nebeidzamas sāpes un mocības. Varbūt 50 shades of grey tiešām attēlo tās patieso būtību - ka ir jāziedo daļa sevis un jācieš attiecību labā? Jā, es saprotu, es esmu jauna, bet ja manī jau no teenage vecuma mīt vēlme pēc īstas mīlestības, attiecībām, kopdzīves un ģimenes, vai man ir jāizvairās no šī kārdinājuma, mierinot sevi ar domu, ka vēl ir par agru? No vienas puses, tā būtu vieglāk.
Es simtiem reižu esmu lasījusi un klausījusies par to, ka, tēlaini izsakoties, cilvēki meklē savas otrās pusītes, lai viņu dvēseles saplūstu un viņi veidotu vienu veselu, sakļautu katrs savu vienu spārnu kopā un spētu lidot, un tā tālāk un tā joprojām, bet vai ziniet, es piedzimu vienā gabalā! Vai varat iedomāties? Viena vesela, un arī bez sava spārna lieliski iztieku.. ja vajadzēs, izaudzēšu ragus!
Stāsts ir par to, ka mana dzīve pēdējos gados ir dalījusies divos dzīvesstilos. Viens no tiem, ir kad esmu pienene - brīva, laiska un skaista gozējos laimes saulītē, apņēmības pļavas vidū, un dzīve ir lieliska - es daru ko es gribu, eju kur es gribu, neliedzu sev neko un baudu dzīvi, neaizmirstot arī cīnīties par savu izaugsmi, kaļot plānus un kāpjot debesīs. Varbūt nedaudz kaut kas trūkst, bet to sajūtu var noslāpēt ar vīna glāzi ( godīgi sakot, es priekšroku dodu aliņam, vai tekilai, bet vīna glāze skan labāk ). Un tad, protams, ir tas otrs. Es satieku kādu, iepazīstos, nedaudz iemīlos un no pozitīvisma putekšņu pilnās pienenes paliek tikai pūkas - pelēkas un nedrošas. Es kļūstu trausla un emocionāla, un katra vēja brāzma, katrs lieki vai skaļi pateikts vārds manā virzienā, katrs strīds, kas liek šaubīties par attiecību izdošanos, liek man sašķobīties un pazaudēt daļiņu sevis. Un katra mana dzīves pieredze līdz šim brīdim, liecina, ka vienmēr pienāk vētra un es eksplodēju.. Eksplodēju, cerībā ka kaut viena daļa manis paliks vesela un iesakņosies atpakaļ zemē, lai es varētu augt no jauna, būvēt savu personību, ar katru reizi spēcīgāku un izturīgāku.
Es atkal esmu situācijā, kad man šķiet, ka attiecības ir process, kura laikā man ir jārūpējas par otra cilvēka labsajūtu un laimi, bet es palieku bešā. Okey, es atzīstu, ka viņš spēj mani padarīt laimīgu, zin manas vājās vietas un zin, kā pacelt manu garastāvokli 0,5 sekunžu laikā, bet vai no tā ir kāda jēga, ja vienā brīdī tas tiek darīts, bet citā nē?  Un tad otrajā gadījumā es jūtos vientuļa un nevajadzīga, iekšēji mokos un pavadu dienas uz emocionāla sabrukuma robežas. Tas nozīmē, ka man jāatdod sava sirds cilvēkam, kurš var mani padarīt par laimīgāko un nelaimīgāko meiteni pasaulē? Vai ir vērts uzturēt attiecības, kurās 6 dienas nedēļā esmu laimīga, bet septītajā mokos ellīgās sāpēs(un 6 vs 1 ir optimistiska statistika)?  Varbūt es pārāk daudz gaidu no cilvēkiem, un man vienkārši jāatmet ar roku saviem ideālajiem standartiem?
Vēl sāpīgākus visus šos jautājumus padara fakts, ka es jau esmu viņus uzdevusi kādu laiku atpakaļ. Un toreiz es iestāstīju sev, ka man ir jāmēģina, varbūt tā ir tikai sākumā, varbūt kļūs labāk..Bet nekļuva. Viss nonāca līdz tam, ka 6 dienas nedēļā es biju uz robežas un septītajā mani aplaimoja ar to iespēju tikt palutinātai un sajusties mīlētai.
Un tas viss tāpēc, ka esmu jau iegājusi tajā savā fāzē, kad es gribu mīlestību un es vairs nespēju pateikt nē. Pat ja es gribētu saņemties, un palaist, es nevarētu, jo es sagrautu pati sevi. Pat ja tas nozīmēs ciešanas, es turēšos līdz pēdējam. Pienenes efekts.


What is love? Baby don't hurt me.

What doesn't kill me, makes me stronger.

Braukšana uz UK, Skotiju, bija ātrs un bez žēlestības lēmums. Brīdī, kad Latvijā man vairs nebija kur augstāk tiekties, es īrēju un maksāju par 13 kvadrātmetru platību, kur tikai gulēju, gāju dušā un pārģērbos, jo laika, strādājot divos darbos, nekam citam neatlika, un naudas tāpat nekad nepietika, pat strādājot pa 80 stundām nedēļā, es sapratu, ka mans 4 gadu lāsts atkal ir piepildījies. Ik četrus gadus es pārvācos, arī šoreiz. Jau novembrī, kad laimes meklējumos uz Angliju devās mana mīļā māšele Inga, ar draugiem pļāpājām un nedaudz aizsapņojāmies, ka varētu visi kopā doties prom, bet  februāra sākumā biju tikai es. Mana spontānā domāšana, protams, nostrādāja lieliski, un jau pēc 3 dienām manā e-pastā ienāca lidmašīnas biļete. Viss šķita lieliski - braucu pie drauga, kuru pazīstu jau no pusaudžu gadiem, ar kuru daudz kas piedzīvots, un kuram, šķietami, nevajadzētu mani nekad pievilt. Daudzi rakstīja un brīdināja, ka šeit visādi gadās, un katram gadījumam, vajadzētu sameklēt rezerves variantu, kur palikt. Tas nedaudz biedēja, bet tajā pašā laikā mans iekšējais pozitīvais gariņš teica, ka ar mani tā notikt nevar un nedrīkst. Divas nedēļas lidinājos kā pa mākoņiem. Nedēļu pirms lidojuma, uzzināju, ka es neesmu informēta par visu. Izrādās, ka mans mīļais draugs dzīvo kopā ar savu draudzeni. Un tam nekādā gadījumā nevajadzētu būt šķērslim, bet .. man jau kopš seniem laikiem ir zināms, ka viena sieviete mājās ir labi, bet divas jau ir way too much.
Jau toreiz runāju ar mammu, un teicu, ka man bail, ka notiks sekojošais... Es nepatikšu draudzenītei, līdz ar ko viņa uzsēdīsies uz nerva puisim, un galu galā es būšu tā, kurai nekas nesanāk un jādodas atpakaļ. Galu galā izspriedām, ka atlikt visu jau par vēlu, vienīgais variants ir censties uzvilkt savu spožāko smaidu, mīlīgāko uzvedību, un sadraudzēties. Grūti, bet mēģināts nav zaudēts.
Nu neko, atbraucu, iepazinos, nošokējos par meitenes gadiem (17) un draudzējos cik nu spēka. Pirmais strīds bija.. ai, pat grūti tagad atcerēties, vai tas, kurā viņa uzrīkoja greizsirdības scēnu, vai tas, kurā es pirmo reizi nenoturējos un izteicu savu viedokli par to, kā meitene, kura atstāj bērnu Latvijā un dodas dzīvot pie puiša uz ārzemēm, bez plāna strādāt, pelnīt, vai darīt jebko ģimenes labā, atļaujas sevi nosaukt par MAMMU. Strīdi tika aizmirsti brīžos, kad gājām uz veikalu, un es pirku visu mājām, un pa lielam viss pasākums likās kā normāla ģimenes dzīve - sastrīdamies, izguļamies, ejam iepirkties, skatāmies filmas, es tīru māju un tā... līdz brīdim..
Līdz brīdim, kad man beidzās nauda. Pārāk uzkrītoši šķita tas, ka tieši divas dienas pēc tam, kad paziņoju, ka nu pienācis tas brīdis, kad viņiem būs jāuztur mani, nevis otrādi, pēc ballītes tiku atstāta citā pilsētā ar attaisnojumu " mēs gribējām pavadīt laiku divatā " .. Es visu saprotu, bet .. nepainteresēties, vai man vispār ir nauda atpakaļceļam, pat necensties mani pasaukt līdzi, un bezkaunīgi izņemt otru atslēgu no manas somas.. Es biju dusmīga.. Bet nu ko tur, manas dusmas izgaist tik pat ātri kā lietus mākoņi. Protams, dzīve sarežģījās.. Strīdi kļuva biežāki, argumenti arvien muļķīgāki, ballītēs mazajai vienmēr sakāpa..
Tad pienāca otrdiena, 24. marts. Palūdzu saimniekam atļauju, lai atbrauc mums visiem pazīstami puiši, kopā ar draudzeni. Viņš piekrita, viņa meitenei bija lielisks iemesls sapucēties un uzvilkt visīsākos šortiņus pasaulē, kamēr puisis darbā.. visi priecīgi, līdz brīdim, kad atbrauc policija. Nezinu kāpēc, bet šeit mūziku pēc 22:00 uztver daudz nopietnāk nekā Latvijā, un lai arī nemaz tik skaļi mēs nebijām, izteica brīdinājumu. Vai nu tas, vai arī fakts, ka jaunā meitene uzklausīja visas viņas bēdas, iededza dzirkstelīti vecajos strīdos, un atkal pienāca brīdis, kad izteicām viena par otru visu, ko domājam.. Kad jau biju aizgājusi gulēt, policija atbrauca vēlreiz. Konfiscēja tumbas, uzrakstīja sodu. Lai arī pie mūzikas visu vakaru vispār pat pirkstu nebiju pielikusi, un īstenībā es vispar jau gulēju, pie visa, un savādāk nemaz nevarēja būt, paliku vainīga es.

Jebkurā gadījumā, es nesaprotu, kā man vispār uzdrīkstas pārmest meitene, kura savos 17 gados ir paspējusi uztaisīt bērnu, esot stāvoklī būt kopā ar vēl citiem puišiem, pamest bērnu un aizbraukt dzīvot uz kakla puisim, citā valstī. Lai arī 3 gadus esmu strādājusi klientu apkalpošanas sfērā un skaisti smaidījusi sejā dažādiem idiotiem un kretīniem, iedomīgām meičiņām ar kilogramu tonālā un pārgudrām dāmītēm, kurām šķiet, ka elegantāk skanēs, ja viņas teiks "kafē latē" nevis latte, šis man bija pārāk grūti.. Dzīvot vienā telpā ar meiteni kura dzīvo pilnīgi pretēji maniem uzskatiem, priekš manis tas bija neiespējami..

Bet, kā jau nosaukumā saku, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku. Nākošajā dienā savācu mantas un teicu paldies augstākiem spēkiem par to, ka iepazinos šeit ar superīgu meiteni, kura oriģināli bija otras meitenes draudzene, bet arī jau bija sapratusi lietu būtību,un bija gatava man palīdzēt grūtā brīdī.. Šobrīd es jau nedēļu dzīvoju ģimenē, kur mani ciena un par mani rūpējas, kur mani atbalsta un tic, ka man viss izdosies. Un tā arī būs.. Esmu pieteikusies koledžā, atradusi darbu un iepazinusies ar daudz foršiem cilvēkiem. Mana dzīve iet uz augšu.
Paldies tiem, kuri visu šo laiku bija man blakus. Telefoniski, facebook, klātienē. Paldies tiem, kuri man tic. 

she ain' t a fucking gold digger

Pavisam vienkārši, man ar katru dienu vairāk kaitina facebook un citu sociālo tīklu posti, no sērijas :

.

Are you fucking serious? Nevienu normālu meiteni neinteresē jūsu sasodītā nauda! Ja vien.,.
Okey, uzreiz teikšu, ka šis ir mans spriešanas veids, un pilnīgi noteikti, ka daudzas man nepiekritīs, bet galu galā, es saku ko domāju, so, bez pārmetumiem.
Manā skatījumā puisim jāpiemīt četrām īpašībām/pazīmēm, sauciet kā gribat:
1. Manam Mr,Lieliskajam jābūt gudram pa dzīvi, un lai arī cik stilistiski nepareizi tas skanētu, jo tulkots no krievu valodas, ar to es gribu teikt, ka (lai arī man vismaz viena augstākā izglītība prasītos) papīram nav nozīmes. Galvenais, lai prot loģiski domāt, ir mērķi dzīvē un pietiekami daudz saprāta, lai uz tiem tiektos.
2. Labi jāizskatās. Nu, man prieks par tiem, kas uzskata, ka izskatam nav nozīmes, un lai viņiem laba dzīve, bet es nevaru sevi iedomāties blakus kādam, ar kuru, ejot pa veikalu, gribas atskatīties uz visiem pārējiem. Un nē, mīlestība to nemaina. Vispār, es nevarētu iemīlēties tādā cilvēkā, jo mani, pirms tas notiktu, noteikti ātri piesaistītu kaut kāds random handsome sliktais puisis, un tā arī viss lovestory beigtos.
3. Pašpārliecinātam. Bez pārliecības par sevi, pasaulē nu nekādīgi nekas nenotiek par labu, turklāt, ja cilvēks nav pārliecināts pats, kā es varu būt par viņu pārliecināta? Un, nenoliegšu, ka tā ir ļoti seksīga īpašība.
4. Labam gultā. Life is too short for shitty sex, tik vienkārši.

Kāds pajautās, kur paliek uzticība, godīgums, cieņa, labestība utt. Gudri un par sevi pārliecināti tēviņi nekļūst neuzticīgi, jo ir cītīgi pārdomājuši savu izvēli un nealkst pēc pagalma kucīšu uzmanības. Un cilvēks ir tik labs, cik pret viņu ir labi apkārtējie...
Tagad atgriezīsimies pie: " Nevienu normālu meiteni neinteresē jūsu sasodītā nauda! Ja vien.,. "
Man gan nav nācies ko tādu piedzīvo un arī nenāksies,jo es pavisam vienkārši esmu sapratusi,ka no sava saraksta īpašībām es nespēju ne no vienas atteikties sava spītīguma dēļ.. Man vajag vai nu visu, vai neko, bet es pavisam loģiski spriežu, ka ja puisim iztrūkst kāda, no citām meitenēm vēlamajām īpašībām, tad to, lūk, gan var aizstāt ar naudu.
Neesi gudrs, bet ir pārējās īpašības? Nu, jā, izklausās pēc klasiskā džastiņa puišeļa.. Pat ar visu naudu, uz šo panesīsies tikai noteikta meiteņu kategorija, bet still, tas nostrādā.
Ne visi piedzimst dabīgi skaisti, bet to var ļoti ātri labot. Meitenēm tas ir puskīlo grima un prada somiņa, puišiem glīts uzvalks, vai forša mašīna.
Pašpārliecinātību gan var vēl paspēt ieaudzināt, tāpēc paklusēšu, bet sekss.. nu jā, tur nekas nav glābjams, Bet vienmēr ir prostitūtas,,. Tikai vajag naudu, hah.



Es nezinu, ko es gribēju ar šo pateikt, un nemaz neiespringšu domājot, bet tiem, kas posto tās bildes - varbūt laiks izdarīt secinājumus? Jo galu galā, jums apkārt ir tādi cilvēki, kādus jūs piesaistat.

OK, SEE YA!

un kad maskas krīt

Nebojājiet man garastāvokli ar saviem: "Gan Tev arī paveiksies un Tu atradīsi savu īsto." Es tādus īstos, kādi ir Jums, atrodu katru dienu piecus, bet atsakos lieki tērēt laiku, lai pēc tam sēdētu un rītu saldējumu, skatoties "Titāniku" un raudot. Es jau esmu pateikusi, un palikšu pie saviem vārdiem - I'm not going to be with someone who' s less than fuckin' perfect.  So... nemēslojiet man smadzenes. Paldies par uzmanību. 

Atklāti par neko.

Vakar, pirms balles, atbraucu pucēties pie mātes, kuras dzīvesvieta ir manāmi tuvāk Saules akmenim, kurp bija jādodas, un viņas brālēns ieintriģēti jautāja:"Nu, esi jau moš atradusi kādu puisi?" Uz ko mana mīļā māmuļa ļoti strauji noreaģēja, atcērtot:"Pss, viņai arī nevajag!" Smieklīgi, jo es tā patiešām sāku domāt. Redzot, kādas apkārtèjiem ir attiecības, kādi muļķīgi strīdi.. Un apzinoties, ka es esmu, iespējams, pat uz pusi prasīgāka pret otru pusīti, nekā lielākā daļa cilvēku, es saprotu, ka vieglāk ir vienai.
Katrā ziņā vieglāk ir būt vienai, nekā pastāvīgi čīkstēt un pukstēt, jo kaut kas nepatīk attiecībās, otrs cilvēks nespēj izdabāt iegribām, vai velta pārāk maz laika un tā tālāk un tā joprojām.
Un tie, kuri šo lasot, iedomājās kaut ko no sērijas "Mēs spējām nodzīvot kopā 50 gadus, jo agrāk salūzušās mantas centās salabot, nevis izmest mēslainē" - NEVAJAG! Come on, labot attiecības vajag, kad nodzīvoti kopā vairāki gadi, kad atceries, kura makaronu forma vislabāk tīk otrajai pusītei, kāda ir viņa/s mīļākā tēja, un jau esi piekāpies tam, ka trešdienu vakaros netiec pie TV, jo viņš/a skatās Sekss un lielpilsēta/Copes lietas. Tad, lūk, ja pēkšņi vairs neiet tik gludi, kā gribētos, vajag runāt, diskutēt, pie vīna glāzes izgāzt visu, kas traucē laimīgām attiecībām, mēģināt atjaunot attiecību sākuma eiforiju ar pārsteigumiem, vai zemenēm un putukrējumu gultā. Bet, ja pēc 4 mēnešu attiecībām notiek jau trešais lielais strīds, un, nevienam nenovēlu piedzīvot to, kā man bija pēdējās attiecībās, bet - ja trīs mēnešus no vietas pavadi raudot, vai plēšot matus no galvas, un katru dienu strīdies, streso, dusmojies, vai ja vienkārši Tevi sāk tracināt katrs sīkums otrā cilvēkā, vai viņš/a nešķiet ieinteresēts darīt Tevi laimīgu, tad vienkārši - Let it go!
Cilvēki, uzklausiet! Latvijā vidējais mūža ilgums ir apmēram 73 gadi, nevis 30. Jums nav savos 18-21 jāatrod otra pusīte visam mūžam, jāapprecās un līdz 30 gadu vecumam jāpaspēj izaudzināt un palaist skolā bērnus! Šis ir lielisks laiks, lai izklaidētos, gūtu dažādas pieredzes un galu galā, izzinātu, kā un ko Jūs vēlaties attiecībās.
Tikai ieteiktu visiem izvērtēt, vai ir jēga.

Bet atgriežoties pie tā, ka es esmu sapratusi, ka man vieglāk ir vienai.. Tas ir skumji. Es šobrīd runāju par faktu, ka es neesmu vienīgā. Es zinu meitenes, kuras jau savos 16 ir sapratušas, ka izveidot normālas attiecības ir gandrīz neiespējami. Uzticības līmenis mūsdienās ir vienkārši super zems, cilvēki nav gatavi piekāpties viens otram un pat, ja to dara, tad savtīgos nolūkos, lai paši saņemtu kaut ko atpakaļ. Nerunājot jau par to, ka grūti atrast intelektuālu cilvēku, ar kuru būtu par ko runāt, jo jaunieši brutāli uzspļauj izglītībai un sava PVN celšanai.


xo.xo.Vecmeita.

now stop

Tik sen nav nekas rakstīts un teikts, tik sen nav ar asarām acīs dauzīts pa klaviatūras taustiņiem. Bet nu jau atkal smadzenes automātiski strādā pie tā, lai pirksti atrastu pareizos taustiņus. 

Pusgads. Tas ir tas laiks, ko es pavadīju šķietami laimīga.

Klusi apstājos, un pie sevis domāju - un ko tālāk? Visi taču zināja iznākumu jau sen. Visi, izņemot mani.