What doesn't kill me, makes me stronger.

Braukšana uz UK, Skotiju, bija ātrs un bez žēlestības lēmums. Brīdī, kad Latvijā man vairs nebija kur augstāk tiekties, es īrēju un maksāju par 13 kvadrātmetru platību, kur tikai gulēju, gāju dušā un pārģērbos, jo laika, strādājot divos darbos, nekam citam neatlika, un naudas tāpat nekad nepietika, pat strādājot pa 80 stundām nedēļā, es sapratu, ka mans 4 gadu lāsts atkal ir piepildījies. Ik četrus gadus es pārvācos, arī šoreiz. Jau novembrī, kad laimes meklējumos uz Angliju devās mana mīļā māšele Inga, ar draugiem pļāpājām un nedaudz aizsapņojāmies, ka varētu visi kopā doties prom, bet  februāra sākumā biju tikai es. Mana spontānā domāšana, protams, nostrādāja lieliski, un jau pēc 3 dienām manā e-pastā ienāca lidmašīnas biļete. Viss šķita lieliski - braucu pie drauga, kuru pazīstu jau no pusaudžu gadiem, ar kuru daudz kas piedzīvots, un kuram, šķietami, nevajadzētu mani nekad pievilt. Daudzi rakstīja un brīdināja, ka šeit visādi gadās, un katram gadījumam, vajadzētu sameklēt rezerves variantu, kur palikt. Tas nedaudz biedēja, bet tajā pašā laikā mans iekšējais pozitīvais gariņš teica, ka ar mani tā notikt nevar un nedrīkst. Divas nedēļas lidinājos kā pa mākoņiem. Nedēļu pirms lidojuma, uzzināju, ka es neesmu informēta par visu. Izrādās, ka mans mīļais draugs dzīvo kopā ar savu draudzeni. Un tam nekādā gadījumā nevajadzētu būt šķērslim, bet .. man jau kopš seniem laikiem ir zināms, ka viena sieviete mājās ir labi, bet divas jau ir way too much.
Jau toreiz runāju ar mammu, un teicu, ka man bail, ka notiks sekojošais... Es nepatikšu draudzenītei, līdz ar ko viņa uzsēdīsies uz nerva puisim, un galu galā es būšu tā, kurai nekas nesanāk un jādodas atpakaļ. Galu galā izspriedām, ka atlikt visu jau par vēlu, vienīgais variants ir censties uzvilkt savu spožāko smaidu, mīlīgāko uzvedību, un sadraudzēties. Grūti, bet mēģināts nav zaudēts.
Nu neko, atbraucu, iepazinos, nošokējos par meitenes gadiem (17) un draudzējos cik nu spēka. Pirmais strīds bija.. ai, pat grūti tagad atcerēties, vai tas, kurā viņa uzrīkoja greizsirdības scēnu, vai tas, kurā es pirmo reizi nenoturējos un izteicu savu viedokli par to, kā meitene, kura atstāj bērnu Latvijā un dodas dzīvot pie puiša uz ārzemēm, bez plāna strādāt, pelnīt, vai darīt jebko ģimenes labā, atļaujas sevi nosaukt par MAMMU. Strīdi tika aizmirsti brīžos, kad gājām uz veikalu, un es pirku visu mājām, un pa lielam viss pasākums likās kā normāla ģimenes dzīve - sastrīdamies, izguļamies, ejam iepirkties, skatāmies filmas, es tīru māju un tā... līdz brīdim..
Līdz brīdim, kad man beidzās nauda. Pārāk uzkrītoši šķita tas, ka tieši divas dienas pēc tam, kad paziņoju, ka nu pienācis tas brīdis, kad viņiem būs jāuztur mani, nevis otrādi, pēc ballītes tiku atstāta citā pilsētā ar attaisnojumu " mēs gribējām pavadīt laiku divatā " .. Es visu saprotu, bet .. nepainteresēties, vai man vispār ir nauda atpakaļceļam, pat necensties mani pasaukt līdzi, un bezkaunīgi izņemt otru atslēgu no manas somas.. Es biju dusmīga.. Bet nu ko tur, manas dusmas izgaist tik pat ātri kā lietus mākoņi. Protams, dzīve sarežģījās.. Strīdi kļuva biežāki, argumenti arvien muļķīgāki, ballītēs mazajai vienmēr sakāpa..
Tad pienāca otrdiena, 24. marts. Palūdzu saimniekam atļauju, lai atbrauc mums visiem pazīstami puiši, kopā ar draudzeni. Viņš piekrita, viņa meitenei bija lielisks iemesls sapucēties un uzvilkt visīsākos šortiņus pasaulē, kamēr puisis darbā.. visi priecīgi, līdz brīdim, kad atbrauc policija. Nezinu kāpēc, bet šeit mūziku pēc 22:00 uztver daudz nopietnāk nekā Latvijā, un lai arī nemaz tik skaļi mēs nebijām, izteica brīdinājumu. Vai nu tas, vai arī fakts, ka jaunā meitene uzklausīja visas viņas bēdas, iededza dzirkstelīti vecajos strīdos, un atkal pienāca brīdis, kad izteicām viena par otru visu, ko domājam.. Kad jau biju aizgājusi gulēt, policija atbrauca vēlreiz. Konfiscēja tumbas, uzrakstīja sodu. Lai arī pie mūzikas visu vakaru vispār pat pirkstu nebiju pielikusi, un īstenībā es vispar jau gulēju, pie visa, un savādāk nemaz nevarēja būt, paliku vainīga es.

Jebkurā gadījumā, es nesaprotu, kā man vispār uzdrīkstas pārmest meitene, kura savos 17 gados ir paspējusi uztaisīt bērnu, esot stāvoklī būt kopā ar vēl citiem puišiem, pamest bērnu un aizbraukt dzīvot uz kakla puisim, citā valstī. Lai arī 3 gadus esmu strādājusi klientu apkalpošanas sfērā un skaisti smaidījusi sejā dažādiem idiotiem un kretīniem, iedomīgām meičiņām ar kilogramu tonālā un pārgudrām dāmītēm, kurām šķiet, ka elegantāk skanēs, ja viņas teiks "kafē latē" nevis latte, šis man bija pārāk grūti.. Dzīvot vienā telpā ar meiteni kura dzīvo pilnīgi pretēji maniem uzskatiem, priekš manis tas bija neiespējami..

Bet, kā jau nosaukumā saku, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku. Nākošajā dienā savācu mantas un teicu paldies augstākiem spēkiem par to, ka iepazinos šeit ar superīgu meiteni, kura oriģināli bija otras meitenes draudzene, bet arī jau bija sapratusi lietu būtību,un bija gatava man palīdzēt grūtā brīdī.. Šobrīd es jau nedēļu dzīvoju ģimenē, kur mani ciena un par mani rūpējas, kur mani atbalsta un tic, ka man viss izdosies. Un tā arī būs.. Esmu pieteikusies koledžā, atradusi darbu un iepazinusies ar daudz foršiem cilvēkiem. Mana dzīve iet uz augšu.
Paldies tiem, kuri visu šo laiku bija man blakus. Telefoniski, facebook, klātienē. Paldies tiem, kuri man tic.